skabargas

spēlējiet savas gludās, gludi nopulētās stabules, atdodiet priekšnamu līdzi, skatos, kur gribu, visur tik tukšums un bailes, dzīvnieki nepalīdz, ieskrējos, palecos, piezemējos, lidojums nebija varens.. skats no augšas gan nudien burvīgs,.. acis tik dziļas, varbūt noburta, varbūt patiesa, varbūt nemaz nav. paspiedu roku, nospiedu gaili, ieņēmu pozu. glīti gribas grimt. nekas nemainas. paskatos pa logu,- asaras birst, ne jau manas, tavas, tu man vienmēr blakus, kur lai tevi lieku,- tu nejaukais negars, ne tevi precēju, ne gribēju, bet vajadzēja gan, ass skatiens pa labi, pa kreisi, uz augšu bail, uz leju nav interesanti, visur blāzma, izņemot tavās lapsas acīs, truls tukšums, grimt, grimt, nogrimt, uzplaiksnīt, smieties, mani pameta gaiss, ilgojos tevis, bez gaisa grūti pīrādziņus cept, sveci nest un uguni kurt, jo fizika, vai ķīmija,.. slīkonis paliek slīkonis. tu jau zini, kā tas ar, abi skūpstam sarūsējušās aļģes, tā vien gribas te iemitināties, abi smejam, bet vēl nē, nakts vēl agra un drosmes maz, baiļu daudz, puķes zied arī zem ūdens, bet te nu mēs esam, tumšā pagalmā, es un tu, es gribu mājās, es gribu mājas, es gribu smieklus bez nievām un nievas bez smiekliem, skat! skat! tur viņas krīt, triljons asaras pa tiešo uz manu nodzerto pieri, smeļu, spaiņiem, lupatām sūkstiunu, va vellos, pazūd viss, nekā vairs nava arī sūpoles bij tavas, nejauc balzamu ar kokiem, var sanākt bizness, izrādās caurvējš atkal ievilkās šķūnī, un man likās dabu atradu, jāiet pēc adatām