Pilāts

Slēpdams neapzinātas bailes,
nepatiku bezkaislīgo,
centurions zibens gaismā
noziņo par izdarīto.

Beidzot prokuratora tiesu,
Jeruzaleme pērkona dārdos.
Līdz pat rītam Poncijs Pilāts
atkārto vēl un vēl kaut kā vārdu.

Brīžiem pāri nodrebas debess,
dzenot to dziļā izmisumā,
atcerēties liek svešinieka
acis bērnišķi nevainīgās...

Pretī zvaigznēm paceļ viņš skatu
retās aizmirstības slāpēs...
Deniņus tā kā naglas caurdur
mirkļi, šķēpa asmens sāpēs.