Kad valda sals

Jau ziema,
garām decembris,
un rīta agrumā,
caur koku mežģīnēm,
pa manu logu ielūkojās
nosalušais mēness vaigs,
bet manā dvēselē
nez kādēļ
iesmaržojās pavasar’s.

Lai diena iesākās ar aukstumu,
bet kaut kur dziļi manī,
tikko saklausāma,
ieskanējās dziesma.
Čalojot, tā kūleņoja lejup,
kā ar zīda diegiem
vijot sudrabotus rakstus,
ieaijāja manu dvēseli,
tad, galvā sakāpusi,
pēkšņi apklusa...

Un tad pēc mirkļa, varbūt brīdi ilgāk,
pavasaris zuda.
Cauri zariem,
debess zilgmes dūmakā,
man pretī vīda
pelēks, nosarmojis mūra nams.

Vēl mirklis dabas nepretencziozās degsmes,
zilgme zuda,
lai debess atkal kļūtu auksti - pelēka...
Un sastinga aiz loga koku zari,
kā dvēseles no ievainotām sirdīm.
Sāka lūgties iekšā,
klauvēt logā,
cerēdami sasildīties...
Kā tiecas mājup nosalušas dvēseles,
kad valda sals.