Veļu dienas

Es sadzirdu ēnas,
Kas pusnaktī slīd.
Es sadzirdu kāpnēs
Mirušo soļus.
Es sajūtu klātbūtni,
Kad pilnmēness spīd
Un migla iegulst ceļmalas oļos.
Jūs visi reiz stāvējāt krustcelēs savās.
Kā tagad pie gobas nostājos es.
No kapsētām pelēki augumi lavās
Tos nezināms spēks cauri pasaulēm nes.
Vai satikšu tevi, kas saulstaru baidās?
Vai jutīšu domas, kas tukšumā kliedz.
Vien akas vinda gurusi vaida
Un sirdij mierīgi apstāties liedz.
Nāk veļi baros pār slapjajiem laukiem
Tos nebaida krusa, vēji un nakts.
Nāk viņi, lai vēstītu radiem un draugiem,
Ka tikai augums tiem pazemē rakts.
Es nokrītu ceļos un lūdzos par visiem,
Lai mierīgas domas, ko nemiers vēl māc.
Jums sava pasaule dota kur dzīvot,
Kamdēļ uz zemi vēl darboties nāc?
Vēl tikai brīdi no mūžības skata
Vēl tikai mirkli un es būšu klāt.
Draugs mīļotais paliec tagad, kur esi
Es visus pieminu-
Tēvs, vectēvs un māt..