Rudens neatnāk viens

Ja šogad vēl dzirdētu
Vienu sīku oda pīkstienu,
Vienu mazo spārnu vēdienu,
Tam pretīm lidotu
Īsu jo īsu ceļa gabalu.
Bet nevaru,
Vienkārši nespēju.
Zemāks pār zāli,
Par mēnesi bālāks
Uz atmiņa celma
Domāju sēžot-
Kurp doties- pie Dieva vai Velna.
Tās abas vienas monētas puses.
Un neļauj mierā un klusumā dusēt.
Tā pašam rūgtākā izvēle,
Domu grauds, vai tikai nezāle?
Ja vien es to varētu,
Tad domas no galvas izmestu.
Ak, rudens vakari un nostalģijas:
Par to kas nenāca, par to, kas bija.
Viss sadrūp un dziest,
Kā maizes gabals atvarā sviests.
Tu paliec viens ar savām domām
Raudošais klauns,
Muļķa un vientieša lomās.