Manai mīlestībai

Ir mani satikusi tava mīlestība,
un acīs atkal atgriezies ir smaids,
nu savas jūtas izleju es tajā,
kā jaunu dienu dzejas burtnīcā.
Tu aicināja viņai līdzi doties,
bet apmaldījos rindās rakstītās,
līdz ieraudzīju tevi, arī sevi,
tur dzejā, zudušā un atrastā.
Nu esmu laimīgs tajā veldzēties,
kad kopā, un kad reizēm šķiramies,
nav sirdī baiļu,
grūtsirdības, skumju,
jo mīlestība nenodod nekad.
Un liekas, esam tikai nesen tikušies
un īsti neiepazinuši otru,
bet mīlu es...
ar tādu mīlestību,
kur mūžīgs patiesības meklējums.
Un ja reiz liktenis mūs pārbaudīt būs licis,
tev cieši piekļaušos,
lai sirdij siltāk kļūst,
un atkal apdziedāšu tevi savā dzejā,
līdz pavasaris atnācis mums būs.