Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Par svešu bēdu

Teic, sveša bēda neturas pie zemes,
Bet kaut kur augstu gaisos lidinās
Un pēkšņi nokrīt, uzguļas uz pleciem,
Kā debess putns, smagi ievainots.

Ja nokritušo pieņemam par savu -
Uz svešu sirdi durvis atveram.
Kad reizēm neviļus to pielaikojam,
Top sveša bēda mūsu ikdiena.

Bet sveša bēda – pasaule bez gaismas,
Bet sveša bēda - pērnais melnais sniegs.
Bet sveša bēda - gatavs ceļš uz pekli,
Bet sveša bēda – ziema mūžīgā.

To sajūtam dziļ - dziļi savā sirdī
Kā nokaitētu bultu urbjamies,
Kas sakausē mūs vienā veselumā,
Lai lēnām pārvērstos par likteni.

Tad līdzēt spēj vairs tikai mīlestība,
Vien tā liek melnai bēdai atkāpties,
Kad sajūtam sev blakus otra plecu
Kas liktenī ir gatavs dalīties.

Tad redzīgas kļūst aizmiglotās acis,
Un putni atkal lido debesīs,
Bet kopā izsāpēta svešā bēda,
Pat asaras vērš dzīvā ūdenī.
Viedokļi par dzejoli
 Susurlacic  2017-02-13 10:23 
svešu bēdu reti kāds redz..
Pasper ar kāju.. lai lapas to sedz :(
 straume22  2017-02-13 11:19 
Patika.
 ankoridzha  2017-02-16 10:51 
Jā, mīlestība dara brīnumus!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



on-line.lv
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu