varbūt sagaidīšu

Skatos un ceru, ka kalmes drīz plauks,
Ka ūdeņi sūrie uz Daugavu trauks
Un lazdu putekšņi vizbules klās,
Bet strazdi no kores mani uzrunās.

Vēl jau vēji matus man maisa,
Vēl jau neprāši zemi ar sāli kaisa
Un tumsā ceļoties neredzu rītu,
Vien sevī sajūtu briestošu spītu.

Tām visam jātiek kā grāvjiem pāri,
Tur otrā pusē ar medus kārēm:
Vasara uzsauks man-labu rītu,
Par to, ka eju, ceļos un krītu.