Sevis žēlotājiem.

Ar nopērta suņa skatu
Pietiek pa dzīvi iet,
Un bezjēgā sevi žēlot,
Un zināt tikai kā ciest.
Pie tāda laime neiet,
Pie tāda laime smok,
Jo ciešanu pārņemtā sirdī
Tā vietu sev neatrod.
Iestādi puķi ēnā,
Kur neiespīd saules stars.
Un pavēro,cik gan ilgi
Puķe tur ziedēt var.
Pazūd tās košais zaļums,
Un pumpuri neizplaukst.
Nu nespēj bez siltās saules
Pat stiprākā puķe augt.
Sāc sevi mīlēt un cienīt,
Un paceltu galvu iet.
Tad laimes svētītā gaismā
Būsi kā puķe,kas zied.