Pārdomas par sevi un tevi

Mīļais, nesaki neko, varbūt pat nedzejo
Jo laiks ir krampjos savilcis jostu,
Par prieku visiem, par prieku postam,
Ka kādreiz labie laiki ar beigsies
Un visi pie urnām atkal steigsies,
Lai atdotu balsi - kā tādu nieku,
Par godu muļķiem un pavēlniekiem.

Un izbeidz reiz tēlot stulbeni-strausu,
Ar paceltu asti un smadzenēm smiltīs,
Tu nevēlies dzirdēt, jo nav tev vairs ausu
Bet smadzenēs rūgušpiens sasmacis pildīts.

Nāc pulciņā pliks un uzdejosim,
Kā senāk, kad somu pirtis bij topā,
Un rūgušu suliņu dzerot, padzejosim
Par laiciņu īso, ko varam būt kopā,
Lai būtu kā bērni, kam nevajag stutes
Un visu, kas saujā, to bāzīsim mutēs
To visu teicot ar rakstnieka mēli:
Vai gribi pa purnu ar ozola dēli?