Kad...

autors: adias [dzejoļi]

Kad...

Kad sabrūk visi tilti,
Un lietus izskalo ceļus,
Es gribu tikai liegi -
Pieskarties Tev ... un sapņiem,
Kas viegli rītausmā pāri -
Zaļai pļavai kā iztvaikojušas rasas lāses skrien...

Kad pazaudēts viss...
Līdz pēdējam cerību glāstam,
Un ticības kumeļi purvus brien -
Es gaiši zilās debesīs
Kā rudzu puķēs slēpjoties,
Viena klusi varu lūkoties...

Klusi vien... Jo vārdos nav jēgas.
Bet domas kā izirusi pērļu rota
Bez satvara pajūk -
Tumšos, drēgnos kaktos un iedzimtà grēkā!

Ir dzīvē tādi brīži - bez dzīvības spēka,
Kad jārod tas sevī no nekā!
No vismazākās, gaišākās dzirkstelìtes,
Kas vēl kaut kur dziļi dvēselè plèn...
Un čukst pēdējiem spēkiem -
Dzīvei ir jēga!

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
straume22	2016-08-24 07:32
Patika. Emocionāli.
Susurlacic	2016-08-24 12:54
piekrītu-- dzīvei vienmēr ir jēga.. kaut vai to izdzīvojot
klusaisMiileetaajs	2016-08-25 07:45
Visi dzejoļi par klusumu ir labi. :)
muskare	2016-08-25 14:16
Pirmais pants - patika.
vaga	2016-08-26 19:29
nu, nu tā. pavisam tā, nu pa vidam (pieklājīgi inteliģenti)bet dzīvei ir jēga, tam gan piekrītu
taalais_sakura	2016-08-30 19:10
Pirmais pants tiešām lielisks,pārējie to īpašo sajūtu( mēģinot izvērst,aplūkot no prāta pozīcijām)tikai devalvē.Kas par daudz,tas par skādi-
22princese	2016-08-31 10:44
Tāpēc tā ir dzīve. Rīgā ir pērļotavas veikals, vajag tik talantu un gribu. ;)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!