Krāsains asfalts

Es dažkārt kļūstu krāsains asfalts,
kur lietus varavīksni jauc,
un krāsas smejot pamūk malā,
kad smagais auto pāri trauc.


Šis asfalts- manas bruņas cietās,
tās klaudziniet, tās nesalauzt...
Tām nav nevienas plaisas vietas,
kur lietum ielīt, ziedam plaukt.


Tur tomēr leciet, dejojiet.
Ar basām kājām sasildiet,
ar zābakiem to izmīdiet,
ar riteņiem tam pārbrauciet...


Es neceru, bet tikai gaidu...
ar sīkiem, maziem pirkstiņiem
uz sevis uzzīmējis smaidu,
ar košiem krāsu krītiņiem.


Es smaidu izkrāsoto smaidu,
bet lietus lēnām aizskalo,
manas krāsas, manu smaidu,
tev jānāk atkal jāizkrāso...