Trīs paradoksālas etīdes par labiem nodomiem bruģēto taku

Paradoksālā etīde #1

Kur aizved šī taka, grāf Kaliostro
Kas bruģēta nodomiem labiem
Šī laikam ir jūsu fraka, Maestro
Es to atņēmu zvaigžņu zagļiem

Bet neatbild grāfs, un aizdejo tumsā
Mans zvanu tornis viņam pa zemu
Kur lidinās sikspārņu bars – bumsā, bumsā
Un es sveicinu tēvoci Semu

Labi, ka Maestro ir priecīgs par fraku
To pogā drīz ciet, un drīz vaļā
Un mēs aizejam abi pa bruģēto taku
Aust saule, un sapnis ir galā

Paradoksālā etīde #2

Es nezinu, draudziņ, kur aizved šī taka
Bet šķiet, ka tas maršruts ir baiss
Pirms gada šai vietā man pazuda fraka
Vai jūti, kāds ir smacīgs te gaiss?

Tomēr pajautāt vari to tēvocim Semam
Man šķiet, ka viņš dzīvo tai pusē
Kur zvanu tornī redz sikspārņus dzenam
Jo viņam patīk, ka ēteris klusē

Un atkal mēs ejam pa bruģēto taku
Saulei austot skan soļi – bumsā, bumsā
Laiks celties un aiznest iztīrīt fraku
Ko apskādējuši sikspārņi tumsā

Paradoksālā etīde #3

Labiem nodomiem bruģētas takas
Un soļojam mēs priecīgā barā
Grāfs, tēvocis, es, un Maestro bez frakas
Šķiet, ka drīz būsim jau galā

Sikspārņi laižas uz torni, nāk rīts
Zvaigznes drīz tirgos pie bāra
Bumsā, bumsā – jau rosās pie plīts
Mamma, man kafiju vāra

Nosolos šodien sākt godīgu dzīvi
Nedzert viskiju, dzīvot pa mājām
Ceļos no gultas, bet kauli man stīvi
Un atkal bruģēta taka zem kājām