Tuvākā nākotne

Kaut uzbūvēs arhitekti jumtus līdz debesīm
Un kādreiz pat iespējams sasniegs mēnesi,
Un progresa līkne augs griezdamās,
Bet dvēseles alkas stāvēs smiedamās.

Stāvēs uz asfaltbetona seguma,
Kuru saules stari neskars nekad,
Jo debesskrāpji liegs tiem ceļu
Un nelaidīs tos zemei klāt.

Vadu plejādēm pārklātas debesis,
Raudās gan saule, gan zvaigznes, gan mēnesis.
Tos gadsimtiem neskars cilvēku skati
Ar ilūzijām tie būs vilināti.

Lampas no zemes izaugs kā sēnes,
Mašīnas gaisu ar turbīnām ēvelēs.
Putnu dziesmas aizstās pilsētas skaņas
Nebūs vairs jūtīgas cilvēku maņas.

Aizsargāt nāksies ķermeni tavu,
Tehniskais progress dara savu.