Gaidāms atkusnis

Pļerkstošs radio aiz bārmeņa būdīgā stāva
Lasa slapji draņķīgas laika ziņas
Bet tasē man šļunkājas tumša kafijas rāva

Nospeķots galds un lipīga degvīna glāze
Apkaltusi maizes šķēle ar siļķes asti
Un mirkstošā salvetē ietīta žēlabu frāze

Pusizdzerts alus kauss peldina tarakānu
Ķiploku grauzdiņu žāvas vējo man elpā
Bet fonā Elingtons plinkšķina „Karavānu”

Šī, draugi, ir mana slepenā Piektdieņa sala
Kur slēpjos no milžu un mazļaužu masas
Un briesmu stāstiem, ko stāsta mis Kaštaljana

Paņem aiz rokas šo saprāta mirstošo gulbi
Aizved pabradāt klusumu Spilves pļavās
Nekas, ja publika izsvilps un sauks „Ak, cik stulbi!”

Dodiet man izdzert līdz galam klusuma kausu
Un apēst aizmirsto maizes riku ar siļķi
Šķiet, esmu paveicis savu ikdienas klaušu

Meitene uzsmaida tabakas dūmaino smaidu
Bārmenis pamāj un saka „Tiksimies rīt!”
Bet es sniegotās ielas malā tramvaju gaidu

Ausīs joprojām skan smiekli un „Karavāna”
Mājās jāpalūr, ko stāstīs „Krimināls Plus”
Tā nu es dzīvoju, mana mīļā mis Afganistāna