Pie sasistās vasaras siles

Nokaltis zars un dubļos iemītas lapas,
Saule kā pusmiris gliemezis velkas.
Rūsganos mālos grimst vasaras takas,
Mākoņi pamuļķi dejo kā nelgas.
Vēji plēš dvēseles drebošās stīgas,
Sirdij liekot kūleņus mest.
Miglas veļas gan Kolkā, gan Rīgā
Lūpas nekustas lūgsnas dvest.

Pažēlo, noglāsti, saki- drīz būs!
Tukšums par gaismu kādreiz kļūs.
Spoki un māņi, kas pasauli valda,
Smilkstēs tad klusi zem baznīcas galda.

Viļņi jūrā kuļ mirušas lapas,
Dzintari nespīd, jo to vienkārši nav.
Aukstums un mitrums pie kājām guļ blakus,
Siltumu nesniedz caurs mētelis savs.
Kaijas dzied sērīgas slīkoņu dziesmas,
Cerības zudušas, aļģes tās klāj.
Zudušas ,aizpūstas vēlīnās liesmas,
Selgā noplucis burenieks māj

Pažēlo, noglāsti, saki- drīz būs!
Tukšums par gaismu kādreiz kļūs.
Pēdas, ko atstājām pasaulei dubļos,
Pērlēs vērtīsies, smiltis kad žūs.