Viņš un viņa

Viņš nometa žurnālu skaļi,
Un ievilka gaisu ar mokām,
Bet viņa tik nolaida plakstus,
Un ielika salveti klēpī...
Viņš slepus urbās ar skatu;
Un meklēja traipu vai pūku...
Kur atrast iemeslu naidam,
Tam naidam, kas sažņaudzis krūtis?
Kā drīkst gan šī neķītrā padauza
Tik mierīgi knibināt kūku?
Sāk asinis dunēt tam galvā,
No krūtīm izlaužas rēciens;
Kur biji? Kā drīksti? Ko klusē?
Kā vari tā mierīgi sēdēt?
Sīks drebulis pārņem tam stāvu
Un lēnīgi saļimst viņš krēslā.
Jo sieviete laimīga klusē...