Mosties

Aizvakar, kur atkal tagadne dus
Cilvēks jūt kā ir paredzēts būt
Toreiz tik zinošs, tagad tik kluss
Kā akmens upē, kas dzīvs cenšas kļūt

Aizvakar, kas piesmej solījumus rīt
Cilvēks aizmirst, ka ir jādara tūlīt
Laiks nestāv, kaut mūžīgs ir viss
Nemelo sev, laiks neizdzisīs

Aizvakar mūžība sīc un kauc
bailes sauc, par daudz, par daudz!
Mirklis bijušo ar nākošo jauc
Ievelc elpu zem ūdens, tas tagad ir ļauts

Un ieraugi to, kas mūžam radīts tev
Un ieraugi bailes, kas uzkrautas sev
Un ieraugi laiku, kas atvēlēts mums
Un ieraugi - mirklis ir piedzīvojums

Rītdien, kur nākotnes mērķi atlikti
Kā liesma, kuru upe dzēsdama šļāc
Aprakti šodienas bailēs tik strikti
Sirds kliedziena atbalss dzisdama slāpst

Bailes ir aklas, prāts neskaidro tās
Gremdē līdz iestieg, izaug spēcīgākas
nomāc gaismu, tagad tumsa ir draugs
upe iziet no krastiem un neziņa aug

Kur bija izžuvis lauks, tagad noplūdis tur viss
tagad savāc upi krastos un aizver šīs durvis
Paliks auglīga augsne, kur domugraudiem dīgt
kas sēts, to novāc jau šodien, ne rīt

Un ieraugi to, kas mūžam radīts tev
Un ieraugi bailes, kas uzkrautas sev
Un ieraugi laiku, kas atvēlēts mums
Un ieraugi - mirklis ir piedzīvojums