Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Nāra


Pie tevis es nākšu,
kā pasaku nāra
lai kļūtu tavs bezmiegs un nemiera nakts,
un likšu
lai sirds tava neprātā dauzās,
lai acis līdz rītam tev neaizveras.

Kā vilnis es slīdēšu,
glāstīšu tevi,
līdz sajutīsi -
es sieviete – zivs.
Tāds izbrīna kliedziens no lūpām tev rausies,
ka zvaigznes aiz loga pat dzirksteles šķils.

Un redzēs,
kā lokies un vaidi tu mokās,
man matos kā ūdenī noslīcis,
un sapratīs –
iemīlējis tu mani,
kaut zini, no rīta būs pazudis viss.

Un nevainīga
es baudīšu glāstus,
pat okeāns viļņus tos neuzzinās,
kas izģērba mani un klusēdami,
šeit iznesa krastā,
kā pasaka tā...

- Kā var gan tā pilnīgā neziņā doties,
un aizmirst kas esi,
no kurienes nāc?
- Es gribu tev tikai par bezmiegu palikt.
Bez jūras es piliens,
bez tevis – nekas...

Viedokļi par dzejoli
 laukroze  2015-10-01 14:28 
nu tāda viegla erotika jūtama, nav slikti..;)
 straume22  2015-10-01 14:31 
Ļoti saviļņojošs līdz sirds dziļumiem darbs. Lieliski!
 Maarka_Tvans  2015-10-01 21:26 
Manas atmiņas par seksu ir līdzīgas.Piekrītu Straumei!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?