Rudā mēness naktī

Vēroju naktī pasauli gar aizkara malu:
Ruds mēnesis slaucīja priežu zarus,
Vēstot par kārtējo, drūmo pasaules galu,
Ko atnesīs Svešie caur dimanta lāzeru karu.

Vēl pūces muižas ozolā ziņas kliedza,
Bet vējš tās iemeta mājas skursteņa trubā.
Vien dzirdēju skaņas- kāds sikspārnis spiedza,
Tvarstot kukaiņus visapkārt apgāztām siena gubām.

Tad bailes sažņaudza manu miegaino kaklu
Ar dzelžaina tvēriena netīro roku ,
Es bēgu uz virtuvi, ķērgdams kā vista akla,
Bet dabūju sejā mūžīgo grābekļa koku.

Vai nenāks kāds princis vai labā burve,
Lai mani bučotu, glābtu un samīļotu?
Vējš draudīgi čīkstina ārējās durvis
Un tumsa mēž projām drosmi ar raganas slotu.