Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Kad sasaucas dzērves


Ir apkārt viss kļuvis tik vienmuļš,
Ka negribot sažņaudzas sirds,
Un gribas ar aizvērtām acīm
Vēl vasaras sapnī man nirt.

Vējš, griezdamies, joņo pār laukiem,
Trauc arumiem putekļus nost,
Kur klaigā un sasaucas dzērves,
Pirms pacelties padebešos.

Kas pasaulē dzīties tām licis,
Vai gaida, vai negaida tās,
Ar cerību sameklēt vietu,
No jauna lai dzīvi var sākt.

Te zaļums sen zudis, vien kūla...
Un migla kā dūmi mēdz klīst
No agrīna rīta līdz rietam,
Kā māņi, kur ietinies viss.

Tumst debesis, mākoņi klājas,
Un skumjās man sažņaudzas sirds.
Te palika Dzimtene, mājas...
Vai dārgāks kas pasaulē ir?

Viedokļi par dzejoli
 zevs_1970  2015-09-29 16:22 
...!
( naU vārdu, super!)
 lapsu_aacis  2015-09-29 20:53 
nujau!
dzeervenes aizlidinaas, kad kokos veel zaljums turas.
kad irj jau kuula,
neviena lidlopa latvaanijai i tuvumaa vairs nimaa.
riime laba, bet tik depresiiva,
ka nekurj naU izmantojama. mazus beernus baidiit ja nu vieniigi
 kisindzera  2015-09-29 21:24 
Kaut kas neiet kopā!Nosaukums un sākums it kā par dzērvēm, beigas par klaida
latviešiem!Par dzērvēm būtu labāk, gan sākumā, gan beigās...
 ankoridzha  2015-09-29 21:57 
Kāpēc dzejai vajadzētu būt pielietojamai [prikladnoje iskustvo]? Rudenīgi skumjas
pārdomas, dabiskas, arī sakarā ar aizbraucējiem.
 assortina  2015-09-29 22:53 
Tāda novembriska noskaņa!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?