Kārlītis

Tas, draugi, ir mans Kārlītis
Tāds pašķībs un drusku šķauda
Būtu jāved pie dakteriem brālītis
Bet vienmēr pietrūkstas nauda

Es reizēm aizeju ciemos
Tad Kārlītis gan ir priecīgs
Man līdzi ir vecais termoss
Un viens tāds ķiņķēziņš jocīgs

Es uzsitu Kārlim uz pleca
Un iebadu dunku sānos
„Mēs aizbrauksim šodien pie speca”
Tā runādams es nedaudz mānos

Un saku, ka gan jau būs labi
Vēl redzēsim pasauli plašo
„Tās vainas, no kurām tu klabi
Gan izārstēs, varoni brašo!”

Tad ceļā mēs dodamies lēnām
Trauc garām spēkrati koši
Cik Kārlīša sirdij un vēnām
Ir atļauts, lai kustētos droši

Caur raibu spēkratu mežam
Kur taures skan, zibeņo neons
Bet mēs pa maliņu laižam
Un ēterā klusām dzied Lenons

Un nu jau mēs esam vietā
Kur nabaga grūtdieņi skumst
Kur slimo un meistaru spietā
Dzīvības saulīte tumst

Darbojas dakteris sirmais
Un tad saka, uzvilkdams fraku:
„Moskvičs četrisimt pirmais
Kurš aiziet pa skujaino taku”

Vēl noskatos Kārlim pa pēdām
Kur metina, griež un vīlē
Es piedzeršos šodien uz bēdām
Un uz tikšanos nākošā dzīvē!