Gorillas pārdomas Rīgas zooparkā

Es esamu noplucis, un šķiet, ka nedaudz smirdu
Aiz maniem nagiem burkānus var stādīt
Lai arī ausis nemazgātas, labi dzirdu
Un ceru, ka jums apniks pirkstiem rādīt

Es neceru, ka redzēšu vēl džungļus
Kur biju brālis sugas brāļu barā
Līdz mūža galam rīšu izbrāķētus augļus
Un rāpties varēšu šai vienīgajā zarā

Man blakus būrī papagaiļi mājo
Tiem skats ir noskumis, bet acīs apātija
Un žēl kļūst, redzot leduslāci vājo
Viņs izskatās kā stress un nostaļģija

Tur vecais tīģeris, kurš šurpu turpu staigā
Sev atvēlētos kvadrātmetrus mērojot
Klibs kamielis ar salmu kumšķi vaigā
Vēl sevi atceras caur Gobi ceļojot

Snauž ērglis, kurš vairs neprot celties spārnos
Ar stikla acīm ielu vēro krokodils
Kas virmo balsīs, popkornos un bērnos
Un tantes pārrunā, ka noķerts pedofils

Bet tur, aiz žoga, skrien un ceļus laipo
Tā suga īpašā, kas akmens būros mīt
Tā sev šķiet varena, un visi viņai kalpo
Un visu pasauli tā vēlas sprostos dzīt

Pār pilsētu bāls Mēness gaismu laista
Snauž nemierīgā miegā ļaužu bars
Lai viņu sapņos redz, cik brīvība ir skaista
Lai viņu sirdīs iespīd līdzjūtības stars