Šausmu vieta

Tu vari skatīties, bet nagus nebāz klāt
Šeit viss ir toksisks un sprādzienbīstams
Ja vēlies – pajautā, bet labāk nerunāt
Jo tukšums klausās, tavas pēdas dzīdams

Baiļu drebulis un nosvīdušas plaukstas
Kur meklēt izeju no šausmu vietas tumšās
Ja vēlies – pajautā, bet domas ledusaukstas
Un vārdi pārvērtušies nosalušās mušās

Gar purva akačiem un asiem dzeloņkrūmiem
Kur asā zālē slēpjas niknu mūdžu bars
Ja vēlies – pajautā, kāpēc tik drūmiem
Un smacējošiem tvaikiem pildīts tumsas gars

Ja vēlies – pajautā, bet runā ļoti klusām
Šeit skaņas nezudušas sastingst melnos mastos
Pil tumsā sekundes, un atbalss pilna blusām
Kas tavos asinsvados iecērt ilkņus asos

Tad meistars apstājas, un saka „Tas ir šite!”
Un māceklis liek skrūvet vaļā skrūves
Sāk pilēt mēslu straume, bieza tā kā ķite
Jā, tā ir ikdiena no santehniķu dzīves

Bet nu jau žļurkstēdami mēsli skrien pa trubu
Un atkal laimīga ir tauta visā ēkā
Jo atkal klozetpodā organikas gubu
Ar ūdens straumi aizskalot ir spēkā

Miedz saules gaismā acis vecais santehniķis
Un viņa māceklis ar instrumentu kasti
Ja vēlies – pajautā, kāds šausmu vietai smeķis
Ja nē, tad netraucē, jo darbam augļi rasti