Tā runā...

Runā, ka debesis paņemot labākos.
Laikam jau melo.
Man liekas, ka viņus aprij pilsētas -
izrauj aiz rokām un... tā vienkārši samet kaudzēs,
samaisa, izmazgā, noslēpj...
un uz visiem laikiem.
To visu es esmu redzējis,
pie kam, ļoti (pārāk)bieži,
tik bieži, ka esmu jau paguris nosodīt,
tāpēc katru dienu kā buramvārdus skaitu:
„Viss nokārtosies!”
Protams, ka es ar visu to tikšu galā,
jo es taču esmu pieradis...zaudēt cilvēkus,
bet zini, vienreiz es ņemšu un aiziešu,
pārkāpjot visus rāmjus.
Jā, nospļaušos uz visām tām karmām un pilsētām,
un vienkārši aiziešu.
Tak ne jau debesīs (nē- nē!) – ne jau to debesis grib.
Es vienkārši iziešu no noslēgtā apļa...
Mirkli klusums... uzzibsnīja...
Apžilba acis...
Stāvu ceļa vidū un jūtu – nāk pērkona negaiss,
...attīrošs negaiss.