Uz akmens sēžot

Plūst laika upe garām acu logiem-
Tek dienu strauti nerimstoši,
Pil minūtes no stundu lāstekām
Un krājas domu tvaiki nomācoši.

Krīt vārdi smagi,
Tie sūcas zemes mātē.
Un skumju rētas veras
Nedzīstošās vātīs.

Tu vēro sevi, tukšām gara acīm,
Kā laiks no miesas kalna pīšļus kaļ.
Un ausīs graužas dzirnakmeņu kliedziens,
Kas likteni kā rudzu graudus maļ.