Atkal kāds uzvēmis uz palodzes

Atkal kāds uzvēmis uz palodzes
Šajā burvīgā svētdienas rītā,
Bet saule vēl nesteidz modināt tevi,
Tādēļ droši, draugs, miegā mēs krītam.

No kurienes Tu esi? Kāds ir Tavs vārds?
Kārtējo reizi es atmiņā viļos.
No gribas brīvas, vai atvilcis kāds?
To, patiešām, es neatminos.

Galva plīst pušu, nāsīs sit smārds,
Tādēļ atveru istabas logu,
Bet Tevi tas neuztrauc, guli tik vien,
Kamēr cīnos ar paģiru slogu.

Sāku pēkšņi panikā krist,
Vai Tevi glaudīt, vai Tevi sist,
Kā Tevi dabūt projām no vietas,
Uzvārīt tēju, vai izmest uz ielas?

Atstāju vaļā logu un izeju ārā,
Cerot, ka aukstums būs stiprāks par miegu.
Vēl durvis cērtu no spara, cik varu,
Vācies un sagādā man to prieku!

Nav problēmas vieglāk risināmas,
Kā solījums pārkārtot dzīvi,
Jo, varbūt, ka palodzi apgānīt nāksies
Man pašam kādā svētdienas rītā.