Par birsti un zābakiem (Fabula)

Reiz sāka zābaki uz birsti skaļi rāties:
„Kā neapnīk tev tādai netīrelei būt?
Jau agrā rītā nošmulējusies ar smērēm,
Un od tik nejauki, vai tiešām nesajūt?

Pie kam, tu visu dienu atvilktnē vien slaisties,
Ne tā kā mēs, kas nepārtraukti staigājam
Pa skaļiem gaiteņiem un klusiem kabinetiem,
Daudz citus, tikpat spīdošus kur satiekam.

Un vienmēr divatā, jo esam taču pāris,
Tik spožs, ka saimniekam par mums patiešām prieks!
Uz purngaliem mums neatrast ne puteklīti,
Kad kāju pāri kājai šūpodams viņš liek!”

„Tas spožums,” atcirta tiem noskaitusies birste,
„No tā, ka rītos mēžu netīrumus nost,
Ko abi savazājat, skraidīdami pakaļ
Vai katrām zeķubiksēm, muļķim jāsaprot!”
***
Lai pārī,nepārī tu dienas gaitās dodies,
Vai zābaks esi tu, vai kurpe, tomēr proties, -
Lai cik tu spoži spīdi, laisties – neaizmirsti,
Ka pateicību parādā tu esi... birstei.