Kad kājas līmē (Fabula)

Reiz muša savā muļķa prātiņā
Uz salda mušpapīra nosēdās
Un sāka savas māsas kaunināt,
Kas tur no rīta pielipušas klāt.

„Nu gan ir atradušās māsiņas!
No agra rīta jau te barojas,
Un mani nepasauc ne nogaršot,
Kaut es tepat vien apkārt lidinos.

No dusmām es gandrīz vai plīsīšu,
Līdz ko tur košļājat es zināšu.
Bet jūs tā pierijušās, ka pat neatraut,
Pat mātei miesīgai jūs nesasaukt.

Ko apklusāt? Vai tiešām jūtat kaunu,
Ka varējāt pret māsu būt tik ļaunas?
Bet tagad škic, lai varu atrast vietu,
Kur savu snuķi varu likt es lietā!”

Kad snuķis iedomāto medu skāra,
Jau līmē bija iegrimušas kājas.
Un taču pat kad pielipusi bija,
Vēl nesaprata – ir uz mušpapīra...