Kad lasīt neprot (Fabula)

Reiz dziļā bedrē iekrituši bija
Vilks, lapsa un kāds nodzīts kleperis.
Ar laiku vēderi sāk prasīt savu,
Bez ēšanas neviens nav izticis.

Nu lapsa vilkam saldi pielīst sāka:
„Tu paskaties, vai tas nav brīnums īsts?
Lai arī vecam, zirgam garda gaļa,
Tāpat te bedrē nobeigsies tas drīz.”

Uz to nu kleperis tai zviegdams teica:
„ Tev, lapsiņ, laikam aptumšojies prāts,
Man taču asinīs tur tīra inde,
Tās sertifikāts iekalts pakavā.

Ja neticat, tad izlasīt to varat
Pie kreisās pakaļkājas manuprāt.
Pirms mani ēst, to pārbaudīt nav lieki,
Lai savu veselību saglabāt.”

Nu abi divi grūstīdamies steidzās
Zem zirga astes, teikto pārbaudīt.
Bet kleperis kā spēra vilkam zobos,
Tas vairs pat nepaguva zvaigznes saskaitīt...

Guļ vilks pusdzīvs, jau miesu pārņem stingums,
Tik viena doma neliek mieru tam:
„Ja lasīt neprotu, nu kāpēc līdu
Ar vaļā muti pretī pakavam?”