Kleperis un vilcene (Fabula)

Kāds nodzīts kleperis reiz bija
No zirgu bara atsities
Un, ceļu mājup neatrazdams,
Bij’ dziļi mežā maldījies.
Te pretī vilcene tam stājās.
- Nu draudziņ, bailēs trīci gan?
Ko darīt, liktenis ja lēmis,
Būs jānotiesā tevi man.
Bet apēdīšu es bez sāpēm,
Daudz briesmīgāks ir vilku gūsts.
Tu šodien manas vakariņas,
Bet varbūt brokastīm vēl būs.
Nav arī vilkiem dzīve salda,
Ir bieži jāgrauž atliekas.
-Nu labi, pietiks žēli gausties,
Pie tevis atnācu es pats.
Nav jēgas mani dikti žēlot,
Ir dzīvotprieks sen zudis jau.
Ar gadiem nodzīts esmu ļoti,
Un nāve aizdurvē jau stāv.
Sen piemetušās visas kaites,
Ir aste šķidra, zobu nav,
Jo visu dzīvi vilku arklu,
Tam izdzinējam, saimniekam.
– Jā, labi saprotu es tevi,
Mūžs vilcenei tāpat ir grūts.
Nav viegli visu mūžu plēsties,
Un vilcēniem par māti būt.
Man bija doma aprīt tevi
Ar niknumu, lai asin’s šķīst,
Bet tagad ēdīšu kā viesi,
Pat žēlas asaras man līs.
-Tu tiešām laba, saprotoša,
Bet ko var darīt liktenim?
Es citu nemaz negaidīju,
Pēc tādas dzīves, kā līdz šim.
-Tu nebēdājies, dzīve – nieki,
Es pati nogurusi sen.
Un vecums nav nekādi prieki,
Kad bads un nespēks kapa dzen.
Ir tagad beigas tavām mokām,
Bet padomā, kas priekšā man?
Vēl pārdzīvojumi tik daudzi...
Jā, laimīgāks tu esi gan!
Un vilcene jau atver žokļus,
(Jo saldi nožāvāties mēdz
Pirms baudīt laupījuma mokas,
Lai acis visu skaidrāk redz.)
Sper soli kleperim tā tuvāk,
Bet notika, kam jau jānotiek –
Tur mednieks zālē slazdu licis
Un dzelkšņu mute aizkrīt ciet.
No sāpēm vilcene nu kauca,
Un centās brīvē izrauties,
Bet velti palīgā tā sauca,
Kurš slepkavnieku izglābt skries?
-Jā gribēju ēst tavu miesu,
Kaut arī vecs tu kleperis,
Bet tāda jau tā vilka tiesa,
Kad gribi, tad vairs nevari...
-Tu nebēdājies, dzīve – nieki,
Es pats tak noguris jau sen,
Un vecums nav nekādi prieki,
Kad bads un nespēks kapā dzen.
Ir tagad beigas tavām mokām,
Bet padomā, kas priekšā man?
Vēl pārdzīvojumi tik daudzi...
Jā, laimīgāka esi gan!

Te morāle ir visai cieta -
Pirms kādu savos žokļos ņemt,
Liec sevi upurjēra vietā,
Ne visu reizēm spēkam lemt.