Drūms rīts

Zem kājām šķīst pelēka pasaule,
Sniegs kā prosas biezputra.
Virs galvas netīri mākoņu dvieļi,
Kas izmesti ārā no ziemeļa.
Tek degunu krāni neaizgriezti
Pār lūpām un zodiem rit.
Un slapjās, netīrās kurpītes
Drūmi slideno asfaltu sit.
Pretim nāk meitenes gurušas
Nedzīviem skatieniem, blāviem.
Tām vaigi kā mušmires mirušas
Trīc mitrumā bezformas stāvi.
Klusām es dzertuvē ieslīdu,
Kāpdams pār vēmekļu traipiem,
Par savu laimi te piedzeršos,
Sēžot uz rupjmaizes klaipa.