Atmiņu sniegs(dzeja prozā)

Kaut kā debesis šodien nolaidušās zemāk,
laikam no smago,
tikai no izskata vieglo un slinko
mākoņu spiediena un no turienes,
kā no bezdibeņa,
visu cauru dienu, bez apstājas
pie mums uz zemes
nolaižas brīnumainais sniegs.

Jau vairāk kā stundu
pa istabas logu vēroju,
kā bez atelpas lido un krājas uz palodzes
šie pūkainie pikucīši,
lēnām pārvērzdamies biezā un pūkainā vatē,
kas man tik ļoti atgādina īsto –
vecajās, mazajās lauku mājās
starp logu rāmjiem ielikto,
ne tikai siltumam,
bet arī lai logi nesvīstu,
un lai sals nesazīmētu savus ledus rakstus,
lai varētu saredzēt,
kas notiek tur laukā
un jau iztālēm saskatītu
katru steidzīgu nācēju,
kurš nez kādēļ nez kur steidzas...

Tikai bērnībā man likās,
ka tā tikai uz svētkiem izpušķo logus,
reizē ar eglīti,
lai sagaidītu Ziemassvētkus un Jauno gadu,
kad māte uzbēra uz vates
saplīsušo eglītes spīgulīšu drumstalas,
un tās burvīgi spīguļoja un mirdzēja
kā maza pasaka
gan saules, gan mēness gaismā,
ka vēl šodien uzpeldēja atmiņā
reizē ar brīnumaino sniegu.

Kaut kā debesis šodien nolaidušās zemāk
un no turienes,
kā no bezdibeņa,
visu cauru dienu, bez apstājas
pie manis nolaižas
brīnumains atmiņu sniegs...