Dārzs

Es šonakt aizbraukšu.
Mani čemodāni un somas jau sakravāti.
Biļetes nopirktas un pārdomāt vairs nav dots.
Nezālēm aizaudzis mans dārgais rožu dārzs.
Ērkšķi sāpīgi dzeļ un ziedi žēli nīkst.
Jau viešas krēsla un pietrūkst dvēseles to kopt.
Dzelkšņu durstītas manas plaukstas, bet ko citu gaidīja sirds.
Par vilšanos un māniem tā klusi pukst.
Šonakt es aizbraukšu, kur mīt savvaļas rozes.
Dārznieka tām nevajag un lieki ir žogi.
Tās aug un zeļ pašas, bet tumšās naktīs veras zvaigznēs.
Stāstnieki par tām stāsta, bet pašas tās klusē.
Dziesmienieki par tām dzied, bet pašas tās paliek mēmas.
Šonakt es aizbraukšu, lai mācītos no savvaļas rozēm.
Tomēr mans dārgais dārzs nepaliec tu skumjšs.
Ar pirmo saules ausmu es atgriezīšos pie tevis.
Atgriezīšos no savvaļas rozēm un mācēšu tevi kopt.