Cik pilnmēnešu

Mēnesnīca kaitināja
ar savu apelsīna aromātu,
bet es elpoju ar pilnu krūti,
vēlēdamies aizmirst sevi
un izkust bez atlikuma nakts noslēpumā.
Un nodrebēja manas rokas – spārni,
vēl un vēlvienreiz,
un lūk,
es vairs neesmu ne šeit, ne tagad
un ne pavisam viens.
Acis.
Tās pazinu pēc neizteiktā jautājuma:
„Bet kā tad tā?”
Un straumēm izlija neteiktie vārdi,
kurus biju iemācījies
skaitot laiku pilnmēnešos,
un pamirām uz mirkli,
un nodrebējām,
atguvušies no ilgo gadu nošķirtības,
un izmisīgi saplūdām,
uzņemdami viens otra siltumu...
Bet mākoņi,
mirkļu valdnieki,
nozaga gaismu,
un sapnis nogrima naktī.