Kāpēc gan

Sen meklēta tiek dzīves jēga,
Bet atbildes kā nav tā nav...
Kāpēc ir jāmirst tuvākajam,
Te dzīve ir, te pazūd jau.

Kāpēc tiek nevienādi dalīts,
Tiek kādam gadsimts, citam gads?
Kas aizputina mūsu pēdas,
Un kur tu, mīļais cilvēk, pats?

Kāpēc tik daudz mums zaudēt nākas,
Kāpēc tik daudz ir šķiršanos?
Kāpēc ir gadu gadiem jācieš,
Jo nesamīļot zudušos?

Kāpēc kā svece izkūst dzīve,
Tik vienkārši ir nodzēst to?
Kāpēc gan pasaule ir tāda,
Nav iespējams to pārveidot?

Nav atbilžu, ir tikai kāpēc,
Laiks aizputina pēdas mums...
Un atmiņas jau pārklāj sērsna,
Tur mūsu dzīves ieguvums.

Kūst gadi, aizpeld tā kā dūmi,
Bij’ kādreiz taču jaunība!
No saullēkta līdz rietam – solis,
Kāpēc gan dzīvē viss ir tā?

Mēs taču augsne, asnu zeme,
Tik nenodzīvot tukšziedim...
Tad visos nelaikos un laikos
Mēs dzīves jēgu redzēsim!