Nedaudz veltīts D.Kihotam

Sper piešus sānos:
Kusties vecā Rosinante!
Nav laika grauzt te arbūzus.
Tu visu mūžu sperta,jāta
Ne reizi neesi cildināta.
Reiz tevi nojāšu līdz nāvei
Vai dzirnavām, kas kapu kalnā klus.
Ak vecā, stulbā Rosinante
Bez brillēm tu un zobiem.
Nu gluži kā tā vecā tante
Kas pakaļ blenž starp sētas robiem.
Ei, nelūri, tu padauza!
Es džentelmenis, tostarp bruņots.
Kaut noskrandis un basām kājām,
Kaut pakaļ skrienot rej man raiba kuņa.
Man sirdī plosās mana Dulcineja
Un viņa nekvankš kā tā kuce.
Ir dzīve tapusi par saldo ziedu leju
Vai vasara jauc manus matus,
Vai pāri drāžas melnas tūces.