Si bemols mažorzonā

Marta runcis, puķe saltā vējā,
koku galotnēs un saules bezizejā,
zvilnēja uz kāda kastaņzara,
domādams – kā satikt pavasari?

Nav neviena dienas pieskāriena,
nav neviena rīta atnāciena,
tikai klusums, klusums vēja skaņās,
citas lietus lāses pamošanās.

Marta runcis, ķepu maigais skāriens,
kažociņš un agra rīta žāvas,
vārnu koris, strazdu spalgais solo,
ligzdu laiks, si bemols mažorzonā.

Šaudīgs skatiens, šaubas pamatotas,
marta runcim šajā martā dotas,
miers, kur pavēnī plaukst vijolītes,
rīta maigums manikīra svītrās.