Neparasti, parastais...

Jūrmalas smiltīs guļ vientuļš ozola zars,
To atnesis vēja brāzmas spēks.
Mutuļodams uz krastu sit putojoš vilnis,
Kas ietriecas krasta sausajās smiltīs.
Gar krastu iet mazs zēns,
Tas pacēlis ozola zaru,
Velk strīpu gar jūras krastu,
Kas piepildās ar ūdeni sāļu.
Caur basajiem kāju pirkstiem
Plūst trauslās jūrmalas smiltis
Un uz krastu plūstošie viļņi
Apslaka basās kājas.
Spīd saule debesīs spoža
Tā silda gan zemi, gan prātu.
Tu jūties, kā uzplaucis zieds,
Ko glāsta vēja glāstošās rokas.
Tev sajūta, ka tiec lutināts,
Un mīlēts ik mirkli šī laika.
Tāpat kā šis puisēns,
Kas bradā pa jūras krastu,
Un katrā savā solī meklē ko neparastu.

13.03.13