lai ir ko klusēt

tu it kā iemigi
un it kā nejūti un jūti
nu re cik labi
māte atkal miegā manā
atver loga rūti

mums ienāk svaigums
atkal gaiss un sākums
un atveru es acis rītā šodien ai
un aptveru es iepriekšējo "grūti"
un tikai vārdu mātes - jūti -
arī "tēva hūti"

nav daudz kā - it kā,
tas ir saprotams un skaidrots
ir nopelts iepriekš arī tagad nopeļnots un "smaidīts", arī skaidrots

es spēju varēt, prast un darīt, domāt, nedaudz svērt
cik nesaprotami - es protu
"Pilis celt"

un taisnība, ka katram - būs
ik viss ko nest
un īstenību apjaušot ir
- sapņu pilis sēt.
caur mātes mīļu domu
tēva hūtes "seju"
nu kur tad atkal un priekš kam es eju un ar savu katra katru seju

nekad man nedzisīs
- ne pils, ne spēks, ne naids
ne pazīstama Zelta Zirga smaids
ne antiņš neesmu ne princese
es esmu maza manas tautas
atvase.

es būšu liels
jo liela mana griba
ir manā pasaulē vēl viena ļoti intensīva
āmurgalvas stiba

es gribu tiesāt, piesakoties tiesāts būt
to tauta vēlas sen
jau sārti iekurti
un jauni atkal Jāņos kūp.

cik tas gan smieklīgi
bet kam tas rūp.

lai tikai tagad dzird, un tagad raksta domājot
un tikai tagad
rūp

es izlasīju pasmaidīju vien
nu kur tu mīļais Urmi
atkal lien.



/urmis/

p.s. atcerēšos un pārstrādāšu šīs rindas pēc 10 gadiem