Vaska sirds.

Zem Rīgas bruģa rūtainā,
dziļā dzelmē bargā
Mīt mūžam slēpta leģenda,
ko balta uguns sargā.

Tai vidū melni burvji mīt
un katram balta maska,
No velna un no eņģeļa
tie lej sirdis no vaska.

Cilvēks tas, kas dzirdēt spēj
kā torņi sarunājas,
Tam krūtīs viena vaska sirds
ir atradusi mājas.

Tie dzirdēja, ko ēkas čukst,
ko auto riepas kauca,
Bet cilvēki tos, neticot,
par sajukušiem sauca.

Tā gaišā, trakā vaska sirds,
tā nemīl ilgi krūtīs,
Karstumā tā izkusa
taisni tais bruģa rūtīs.

Pa turieni tā tecēja
Klausoties, kas zem ielas,
Kamēr tā beidzot apstājās
pie ēkas senas, lielas...

Kā pret kvēli atdūrusies
pārvērtās tā tvaikā,
Un, gaisā spēji uzšāvusies
Skrēja iekšā laikā.

Melngalvjnama ciparnīca
sagriezās kā auto riepas,
Laikam pašam nebija
Nedz laika palikt tur, nedz vietas.

Sirds tā dzīslās nokļuva,
Rīgas dzīslās melnās,
Ritēja kā asins lāse
mākslinieka delnās.

Tad tā atkal atnāca
kā saules pirmais stars
Un mirkli ielās klaiņoja
Kā apmaldījies gars.

Tā vērās cilvēkiem acīs,
kas trenca tik kājas ašas
Un deva iezstieptās rokās
gabaliņu no pašas.

Ņem, lūdzu, to un sargā
caur asarām un lietu,
Mīli šo dzimteni
un meklē savu vietu.

To teikdama, tā izkusa
karstā mīlestībā,
Un rīta vējš to aizpūta
pašā nebūtībā.

Kā staltas priežu galotnes,
kas jūras vējā lokās,
Es atradu to nogurušu
šonakt savās rokās.

Mīlēta un sargāta
kā zvaigzne tu te tiksi
Un man no jauna atvērties
tev tavam stāstam liksi.

Dziļi sev visai noticot,
tā ietrīsējās plaukstā,
Un, krūtīs iekāpusi man,
tā aizmiga vakarā aukstā.