garāks stāsts par mūžseno tēmu

dejā tu aizmirsi visu
un mūsu soļi sajuka kopā
mēs iekritām bezgala garā skūpstā
un laternas aiz matiem vilka mūs ārā
kā slīcējus- man nejauši ienāca prātā
mēs peldējām tālāk
pa straumi uz leju
nebēdājot ka Daugava aizsalusi
krastmalā stāvēja tīņi
un sajūsmā kustināja ausis
visi tik vienādi- tu teici
pat peldēt nav iemācījušies- bērni
es nicīgi uzmetu lūpu
jo gribēju izpatikt tev
tu satvēri ciešāk manu roku
jo izgājām atklātā jūrā
no laimes un brīvības man noreiba galva
kad atvēru acis tevis vairs nebij
tikai delfīni kutināja kāju pēdas
un cēli starp aļģēm slīdēja medūzas
zobenzivs garām skrienot norūca
ka tu esot aizgājis citos-
dziļākos ūdeņos
es mēģināju iznirt
bet kaklā piesietais akmens
kaut kā negribēja man piekrist
es atkal atvēru acis
cerībā piedzimt vēlreiz
un šoreiz pamodos debesīs
kāds pavecs kungs ar garu bārdu
man centās paskaidrot
ka vajag izziņu no iepriekšējās
dzīves vietas
bet man bija ausīs ūdens
un mazi zivju bērniņi
tad es atkal metos lejā
un aizķēros tepat uz Zemes
pazīstama jauniete lapsādas kažokā
teica- mīlestība esot pagājušajā
gadu simtenī iznīdēta puķe
tu nāc no turienes varbūt
tev ir kāds sēklas grauds...
es paurbināju degunu
un tur bija viena eglīte
- ņem varbūt ieaugs-
es viņai teicu
- tikai neceri pārāk daudz
- zini- tā atkal viņa-
nākošreiz kad mirsi paņem mani līdz
es arī gribu vēlreiz piedzimt
bet to jau es vairs nedzirdēju
pēkšņi pamanīju tavu svītraino kaķi
un rejot metos tam pakaļ
tu iznāci man pretī zilos bikšturos
un sviedi ar akmeni
es laimē iekaucos un nomiru
pēdējoreiz